Cilvēka tiekšanās pēc Absolūtā ir mūžsenas?! Vēršanās pie Dieva!? Dzīves ceļš pretī mūžībai!? Ceļš pie sava īstā Es!? Vai arī ambiciozās karjeras kāpnes!? Vai varbūt šis nodeldētais “uz priekšu un augšup” ir progresa iemiesojums, cilvēka domas uzvara pār dabu!? Vai tā ir uzvara!? 

Daba vienmēr tiecas pēc dabiskuma un vieglas asimetrijas, tādējādi radot cilvēka acij patīkamās plūstošās formas. Harmonija, zelta griezums, dabiska ainava - tas viss ir vienas loģiskas ķēdes posmi. Pat cilvēka seja ir harmoniska, pateicoties tik tikko pamanāmajai asimetrijai. Dabas līnijām ir raksturīgs cikliskums. Vai cikliskumu var uzskatīt par bezgalības sinonīmu? Visdrīzāk bezgalība ir saistīta ar visu dabisko procesu cikliskumu un to likumsakarībām. Lai kas arī notiktu ar katru no mums, mūsu apkārtējo vidi, visu valsti, visu cilvēci, mēs varam būt pārliecināti, ka nakti nomainīs diena, un tad atkal būs skaists saulriets. Pat ja mūsu vairs nebūs, saulriets noteikti būs, tāpat kā rītausma ...

Turpretim cilvēks, tieši pretēji, ir nogrieznis, taisna līnija, ierobežota ar dzimšanas un nāves datumu, sava veida individuāla koordinātu sistēma sarežģītajā Visuma kartē. Par ievērojamiem cilvēkiem mēdz teikt, ka viņi turpina dzīvot savos darbos, vai arī, ka šis cilvēks ir iegājis vēsturē, iemantojis mūžību. Cilvēciskais ģēnijs – tas vairs nav nogrieznis, bet vektors, stars, kas tikai nosaka virzienu un nezina robežas. Nikola Tesla deva cilvēcei vektoru ar nosaukumu "elektrodinamika", un tālāk – izklaidējieties, draugi, izgudrojiet elektromobiļus, atklājiet koncernus, pilnībai nav robežu. Tāpat arī nav robežu māksliniecisko formu daudzveidībai, ģēniji tikai nosaka vektoru, paverot jaunus mākslas stilus un virzienus. 
Cik bieži katrs no mums, kā muļķīgu datorspēļu varonis, pārvarot šķēršļus un noslīpējot prasmes, rāpjas virsotnē, bet, sasniedzot to, kas, viņaprāt, ir viņa iespēju robeža, saprot, ka ir pārgājis jaunā līmenī. Un viss sākas no sākuma, tikai spēles noteikumi kļūst sarežģītāki un izsmalcinātāki, un kāpnes stāvākas un bīstamākas. Un, lūk, pašā finālā, kad nav vairs laika kaut ko mainīt, un visas dzīvības ir iztērētas, mēs pēkšņi saprotam, bet mērķis ir bijis cits, un jēga ir pavisam cita...

Kāpnes ir bezgalīga vertikāle, ko šķērso horizontāli pakāpieni, katrs krustpunkts veido krustu. Krusts kā Absolūtā simbols, horizontāles un vertikāles krustojums, cilvēka dzīves mērķis un jēga. Un atkal banālais “uz priekšu un uz augšu”, ar kuru sākām mūsu sarunu par kāpnēm.
Biznesa aprindās iecienītajā Ainas Rendas romānā "Atlas Shrugged" izlasīju frāzi, kas ilgstoši nelika manam prātam  mieru: "Tiek uzskatīts, ka nedzīvajā dabā ap mums nav nekā cita kā vien cikliska kustība, un taisna līnija ir tīri cilvēciska izpausme: ģeometriskās abstrakcijas taisnā līnija, kas iezīmē ceļus, sliedes, tiltus; Ar mērķtiecīgu kustību no sākuma punkta līdz beigu punktam tā šķērso dabas šķietami bezmērķīgos līkločus. "
Šajā kolekcijā dzīvās, mežonīgās dabas plastiskās formas pretstatījums cilvēka radītajam taisno līniju karkasam sasniedz savu apoteozi. Tas kļūst par šo ekspresīvo gleznu galveno jēgu. Es saucu savas dzīvās līnijas par smalku, dažkārt pat uz robežas esošu, emocionālu stāvokļu neirogrāfiju. Elastīgā dzīvā daba, kas ir tik ļoti tendēta uz asimetriju un improvizāciju, argumentē ar taisnu līniju, uz ko tā tiecas cilvēka saprāts. Pat tādus sarežģītus jēdzienus un parādības kā Dievs, Kosmoss, Saule, senajiem cilvēkiem izdevās apzīmēt ar vienkāršām ģeometriskām figūrām, pēc tam izveidojot no tām ornamentu. Pirmatnējā māksla ielika pamatus mūsdienīgajai, konceptuālajai mākslai! Cilvēks ir iemācījies vispārināt, stilizēt un ar vienkāršošanas palīdzību sasniegt maksimālu izteiksmīgumu! Tā vienkārša, ģeometriska 3D konstrukcija kļuva par Kosmosa modeli senatnes domātājam.

Bet ne vienmēr šīs konstruktīvās līnijas sakārto un harmonizē telpu, kalpo kā nosacīts rāmis, kas izceļ dabas skaistumu. Dažreiz cilvēka iejaukšanās dabas likumos veido atbaidošas formas. Un tad dziļā zīmējuma palīgkonstruktīvās līnijas izskatās kā salauzti kauli sakropļotā ķermenī, kad dabiskais, pieņemot dīvainas formas, rada šausmas un riebumu. Kontrasts, ko veido skaisti, smalki un apjomīgi izzīmētas daļas un izteiksmīgais, skarbais, stingrais zīmējums, mani satrauc un iedvesmo.

Un kāpnes manās gleznās transformējas par mastiem, stīgām, vantīm, rūpnieciskām konstrukcijām, mehānismu tēliem, atgādinot futūristiskus starus, kas sašķeļ mīkstas, dabiskas formas, caurstrāvo kā radioviļņi vai elektriskās strāvas, taustāmu, dzīvi pulsējošu miesu.
Tajā, manuprāt, slēpjas cilvēka dabas divējādā būtība. Mēs vēlamies būt spontāni un dabiski.  Modes tendences pieprasa “atgriezties pie saviem dabiskajiem pirmsākumiem un instinktiem”.  Bet tieši sarežģītas darbības, kas nav dabiskas, ko nenosaka fizioloģiskā programma, pārveido dzīvnieku par cilvēku un mudina to attīstīties.

Māksla, mūzika, literatūra, mode, dizains, arhitektūra, izsmalcināta virtuve - tie visi ir cilvēka sarežģītā, mentālā smadzeņu darba produkti, nevis ķermeņa primāro fizioloģisko vajadzību apmierināšana, ar kuriem tik prasmīgi spekulē masu patēriņa kultūra. Tai ir bīstams cilvēks, kurš domā un analizē. Un tikai bezkompromisu mākslas spēks spēj cilvēka roku radītās stīgas pārvērst par viņa dvēseles stīgām. Un tad ierastā telpa paplašinās, atverot portālu uz bezgalību.

Kāpnes uz debesīm

facebook_f2cdce2455.svg

instagram_28f3535309.svg

youtube_99d9953794.svg

large_ST_0004_1.webp

medium_ST_0004_1.webp

small_ST_0004_1.webp

thumbnail_ST_0004_1.webp

ST_0004_1.webp

large_ST_0003_2.webp

medium_ST_0003_2.webp

small_ST_0003_2.webp

thumbnail_ST_0003_2.webp

ST_0003_2.webp

large_ST_0002_3.webp

medium_ST_0002_3.webp

small_ST_0002_3.webp

thumbnail_ST_0002_3.webp

ST_0002_3.webp

large_ST_0001_4.webp

medium_ST_0001_4.webp

small_ST_0001_4.webp

thumbnail_ST_0001_4.webp

ST_0001_4.webp

large_ST_0000_5.webp

medium_ST_0000_5.webp

small_ST_0000_5.webp

thumbnail_ST_0000_5.webp

ST_0000_5.webp

Kāpnes uz debesīm (5)