Prieka asaras, sajūsmas asaras, cerību asaras, laimes asaras – šajā vietā gribētos likt punktu asociāciju sērijai. Bet dzīve ir dzīve, un tas nozīmē, ka tajā ir arī dziļu skumju asaras, vilšanās asaras, asaras par nepiepildītiem sapņiem ...

Pati emocionālākā un personiskākā no manām kolekcijām. Un, iespējams, ka visabstraktākā. Tajā gandrīz nav nekā, kas savienotu darbu ar reālo lietu pasauli - tikai kailas emocijas, asi pārdzīvojumi un smalki psiholoģiski stāvokļi. Caurspīdīgi glazūras slāņi, līstošas, kustīgas formas, sarežģīti lauzta gaisma un spīdīgas lakotas virsmas rada skatītājam sajūtu, ka viņš skatās uz audeklu caur asarām.

Tieši šajā kolekcijā izteikti saskatāma mana iecienītā uz kontrastiem balstīta glezniecības metode. Vienkāršas, viendabīgas, tīru spektrālo krāsu virsmas izceļ un nodrošina stabilu pamatu gleznainām, puscaurspīdīgām, sarežģītā krāsu un zīmēšanas tehnikā izpildītām detaļām. Caur mehāniskiem, ļoti vienkāršas formas notecējušiem, viendabīgiem krāsas traipiem izgaismojas dzīvas un dinamiskas formas.

Gaisīgais un nemateriālais debesu plašums pēkšņi pārtop lietus straumēs, kas notek pa audeklu. Izbalējuši rozā krāsas zemeņu jogurta plankumi it kā ietriecas virsmā, šķiežot šļakatas pa gleznaino attēlu. Tajā ir kaut kas mežonīgs, nezināms, pat rupjš. Šis paņēmiens burtiski izrauj skatītāju virspusē no viņa sarežģītā ceļojuma savas dvēseles dziļumos.

“Dzīve ir tikai vāze ar ziediem un tase rīta kafijas uz jūsu galda un nekas vairāk, atcerieties to un pārstājiet iedziļināties sevī,” es saku skatītājam. Bieži vien ikdienas dzīve, satraukums un vienkāršas, monotonas darbības var atgriezt dzīvē cilvēku, kurš piedzīvojis dziļu emocionālu satricinājumu.

Dažreiz es notīru attēla daļas, formas it kā izplūst, atkailinot nervu galus - audekla balto, raupjo virsmu. Šķiet, ka darbs izgaismojas no iekšpuses un pulsē kā asinis plakstiņos pēc ilgas un stipras raudāšanas.

Dažreiz manās gleznās iezogas man raksturīgais patētiskums un rituālisms. Un tad tas ir pavisam cits stāsts no senatnes - par apraudātāju-sieviešu kori, kas izpilda sēru maršu, dievietes Izīdas izmisuma asaras, sērojot par Ozīrisu vai dziļas skumjas par manas tautas grūto likteni.
Un tomēr katru reizi, kad sāku jaunu gleznu šajā ciklā, es sev saku: “Lai tās būtu prieka asaras!”

Asaras 

facebook_f2cdce2455.svg

instagram_28f3535309.svg

youtube_99d9953794.svg

large_TE_0002_1.webp

medium_TE_0002_1.webp

small_TE_0002_1.webp

thumbnail_TE_0002_1.webp

TE_0002_1.webp

large_TE_0001_2.webp

medium_TE_0001_2.webp

small_TE_0001_2.webp

thumbnail_TE_0001_2.webp

TE_0001_2.webp

large_TE_0000_3.webp

medium_TE_0000_3.webp

small_TE_0000_3.webp

thumbnail_TE_0000_3.webp

TE_0000_3.webp

Asaras (3)